E[x]perimentalā Saglabā$ana

7/13/2022

Ēkas un pieminekļi aizvien biežāk kļūst par "apgrūtinājumu" neizbēgamajām pārmaiņām, kas nepieciešmas, lai spētu uzņemt jaunas funkcijas un pielāgoties sabiedrības identitātes izmaiņām. Resursu nepietiekamības un mūsdienu realitātes vadīti, arhitekti ir spiesti pārrakstīt jau esošus scenārijus nevis radīt jaunus. Eksperimentālu saglabāšanas veidu aktualizēšanās saistīta ar apjomīgo pēckara modernisma saglabājošo institūciju spiedienu, uz kultūras mantojumu regulējošajām institūcijām un ideju trūkumu šo ēku saglabāšanas praksē. "E[x]perimentālā Saglabā$ana", apskata un analizē metodes, kas ļauj virzīties ārpus tradicionāli noteikto disciplīnu konteksta un apskata saglabāšanu kā radošu un intelektuālu izaicinājumu.

MAD Arhitektūras telpā, Eliabetes ielā 2, Rīgā, 2020. gada 1. decembrī, tika izveidota izstāde. Tās pamatā bija mans 2017. gada maģistra darbs, kuram par iedvesmu, savukārt, kalpoja grāmata "Preservation Is Overtaking Us" (Autori: Rems Kolhāss un Horhe Otero-Pailos). Izstāde, diemžēl, nenotika Covid-19 ierobežojumu dēļ. Šogad, turpinoties sasteigtiem un nepārdomātiem lēmumiem saistībā ar pieminekļa nojaukšanu Uzvaras parkā, nolēmu izstādi atjaunot Instagram stāstu un ierakstu formātā.

Pilnā apmērā skatīt šeit >>> E[x]perimentalā Saglabā$ana

Eksperimentāls – attiecināms uz procesiem, kas saistīti ar eksperimentēšanu un pamatojas uz eksperimentu. Eksperimentāls apzīmē arī tādu procesu, kurš nav gala stadijā un tiek testēts. Eksperimentējot pieļaujama neizdošanās iespēja, bet kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas praksē negatīvs rezultāts var tikt uzņemts ar asu kritiku vai pat tikt klasificēts kā kultūras mantojuma degradācija. No otras puses, eksperimentēšana ar arhitektūras objektiem ir nepieciešama, lai padziļinātu zināšanas par kultūrvēsturisko mantojumu un tā saglabāšanu nākotnē. Praktizējošie speciālisti eksperimentālās saglabāšanas disciplīnā neizrāda cildinošu attieksmi pret pašu eksperimentu, kā tas novērojams sešdesmito un septiņdesmito gadu modernisma laika arhitektu, mākslinieku un zinātnieku darbos. Tie pieņem eksperimentālu metodi, lai ārpus tradicionāliem arhitektūras saglabāšanas veidiem, bez atteikšanās no tiem, piedāvātu jaunas alternatīvas, kas sniegtos tālāk par institucionalizētajiem mehānismiem. Eksperimenta būtībā ir kreativitāte un izpētes mehānismu brīva pielietošana attiecībā uz eksperimenta objektu.

Saglabāšana – arhitektūrā tiek, pārsvarā, lietots attiecībā uz pieminekļiem un kultūrvēsturiski vērtīgām ēkām vai to daļām, kas paredz to, ka izvēloties saglabāt noteiktu teritoriju, ēku vai daļu no ēkas, nepieciešams identificēt ēkas vērtīgās daļas atbilstoši pieņemtajiem standartiem likumā noteiktajā kārtībā. 2006. gadā, profesora Sigurda Gravas izdotajā angļu – latviešu pilsētvides terminu vārdnīcā, vārdam saglabāšana lietots šāds tulkojums: Preservation of monuments – pieminekļu saglabāšana (aizsardzība). Tulkojumā no angļu valodas lietotais vārds iekavās – aizsardzība, paskaidro kontekstu, kurā vārds “saglabāšana” visbiežāk tiek lietots. Šāds skaidrojums saistībā ar "E[x]perimentālo Saglabā$anu" būtu nekorekts un radītu pārpratumus, jo tā empīriskā asociācija ar kultūrvēsturiski vērtīgām būvēm un pieminekļiem apzīmētu neatļautu manipulāciju ar kultūras mantojumu. Šī darba kontekstā "saglabāšana" nozīmē minēto objektu neiznīcināšanu (nenojaukšanu) nevis regulējošu mehānismu piemērošanu pētāmajam objektam.

Pārstrāde [Recycling], 2020

Attēlā redzama ēka Elizabetes ielā 2, samazināta līdz mazākajam pikseļu skaitam, lai būtu iespējams nolasīt tās formu. No rūtiņu lapas skice tika palielināta līdz 90x90 cm izmēram un nodrukāta vienā eksemplārā.

Kopsavilkums
  • Saglabāšanas jomā pastāv uzskats, ka ēkas forma un tās saglabāšana ir primāra attiecībā pret citām kvalitātēm, kas ir pretrunā ar agrīno modernistu ideju “form follows function” jeb forma seko funkcijai. Konceptuāli mainoties laikmetam, ēkas formai jāpielāgojas jaunajām pilsetbūvnieciskajām kvalitātēm.
  • Pēckara modernisma ēkas būvētas automobilizācijas laikmetā un to novietne vairākumā gadījumu veidota pēc tabula rasa principa, kura ietvaros tiek pilnībā nolīdzināta pamatne projektētās ēkas tapšanai. Ņemot vērā šo radikālo pieeju, eksperimentēšana ir tikai samērīgs risinājums attiecībā pret šo ēku rašanās apstākļiem.
  • Pilnīga ēkas nojaukšana ir "pēdējais" risinājums.
  • Ēkas saglabāšanu iespējams interpretēt arī ar destruktīvu darbību, piemēram, tās sienas nojaukšanu, vai fasādes demontāžu tā atsedzot kaut ko, kas pirms tam nebija redzams.
  • Esošā prakse ir orientēta uz pieminekļu aizsardzību, nevis pilsētas kā organisma saglabāšanu. Pilsētas pārtop par arhitektūras pieminekļu ansambļu kopumu.